Personības

20.gs. 30.gados šai apkārtnē, Slagūnē dzīvojis rakstnieks Kārlis Ieviņš. Zebrus ezera apkārtni viņš aprakstījis savā romānā "Pie teiksmotā ezera". Romāna pamatā ir mīlas stāsts par Stirniņu un Robertu, tas publicēts ar turpinājumiem žurnālā „Atpūta” un izdots atsevišķā grāmatā 1938. gadā. Kārlis Ieviņš ir ne tikai rakstījis, bet arī gleznojis un jaunībā spēlējis vijoli. Kaut kur Zebrus ezera apkaimē ir dzīvojis meistars, kas pratis izgatavot lieliskas vijoles. Sarkanajā ķieģeļu ēkā, kurā mitinājies Kārlis Ieviņš, agrāk bijusi skola, tās bēniņos bēniņos vēl joprojām saglabājušās vijoļu darināšanai domātās egļu šķilas. Karam sākoties, Ieviņš emigrēja un mira septiņdesmitajos gados Zviedrijā.

Viņa grāmatu bērnībā izlasīja Gunārs Brikmanis. 1942-43. gadā viņš dzīvoja šajās vietās, Zeltiņu mājās, un pieredzēja gan vāciešu, gan krievu atnākšanu. Vēlāk kļuvis par fotogrāfu un žurnālistu, viņš savas atmiņas apkopojis grāmatā "Vasara, kurā salūza likteņi". Brikmanis vēl ir dzīvs un ir daudz fotografējis šajās vietās. Daudzas agrāko zemnieku mājas ir sabrukušas, tikai vecas ābeles un ceriņu krūmi iezīmē vietas, kur Gunāra Birkmaņa zēna gados pletušies Zeltiņu, Mauru un Oganu tīrumi, pļavas un ganības.

Piecpadsmit gadus nodzīvojusi Anneniekos, kāpusi Ezerlūķu pilskalnā, lai tūrisma salidojumos klausītos, ko runā Zebrus ezers naktīs, ir ģeogrāfijas skolotāja Anita Biseniece, kas šobrīd dzīvo Vecpokaiņu mājās un strādā par vides gidi. Viņa labprāt dodas ekskursijās apkārt Pokaiņiem un apkārt Zebrus ezeram.

 

Kristus krusta koks

Savā romānā Kārlis Ieviņš raksta: „..Ģigars bija man apsolījies parādīt [..] Vīļu kalnu, kur aug Kristus krusta koks..” Vīļu kalns ir tepat, pusotra kilometra attālumā no Pokaiņiem uz Dobeles pusi, taču tagad tādu koku neviens vairs nezina. Vīļu kalni šobrīd ir aizauguši bieziem mežiem, tos noklāj pāraugušas apses, kas sakritušas krustu šķērsu, vietām plešas sausseržu biezoknis, paretam egles un citi koki. Vīļu kalna augstākajā vietā atrodams no laika gaitas satrunējis ozola celms. Iespējams, ka tas ir bijis seno zemgaļu svētkoks, kam vēlāk iedots Kristus krusta koka vārds, taču ir vēl kāds ozols nogāzē, ko iezīmē taisnā līnijā stādītu koku virtene, acīmredzami ar nolūku veidota. Zemākajam no tiem cilvēka acu augstumā ir izcirsts tāds kā plauktiņš. Iecirsts tas acīmredzot ļoti sen, jo ozols izveidojis šuvi, daļēji aizlāpot šo brūci savā stumbrā. Te varētu būt bijis nostiprināts krucifikss vai svētbilde.

Runājošais ezers

Par Zebrus ezeru ir dzirdēts, ka tas ziemā baisi baurojot, ļaudis biedēdams. Senos laikos apkārtējo ciemu iedzīvotāji nāca pie Zebrus ezera naktīs klausīties, ko tas runā. Dīvainas nopūtas, klusi vaidi un asinis stindzinoša čīkstēšana ziemā rodas no plaisām ledū, bet vasarā veidojas ūdens tvaiku slānis virs ezera, kas no malas raugoties nav redzams kā mākonis, taču kalpo kā akustisks vairogs un izraisa rezonējošu atbalsi. Tā kluss čuksts vai meža dzīvnieku vbalss var pārtapt skaidri sadzirdamā nopūtā.

Elku kalns

Zebrus apkārtni ir pētījis jau vācu teologs un folklorists Augusts Bīlenšteins. Savā "Ziņojumā par akmens apļiem Lielauces Elīzes muižā un Elku kalnā pie Zebrus ezera" viņš raksta: "Visdīvainākais tomēr pie Zebrus ezera ir Elku kalns.(..) Uz dienvidiem no šī Elku kalna ir tā sauktais Svētes ezers – svētais, vai pareizāk būtu Svētku (lietuviski "svente": svētki, svētku diena)..(..) Tā liekas, ka Elku kalns kādreiz bijusi sala un šie abi ezeri tagadējā purvu vietā saskārušies, kā to arī apgalvo nostāsti. (..) Caur rietumu purvu Svētes ezeram arī tagad ir noteka uz Zebrus ezeru, gan rakta kanāla veidā. (..) Senos laikos šeit audzis milzīgs priežu mežs. No šeit augušu priežu baļķiem Villikās reiz uzcelta rija, pie kam baļķi griezti uz pusēm kā garumā, tā šķērsām. Tik sulīga zāle un puķes nekur nav redzēta. Vecais Villika salīdzina smaržu Elku kalnā ap Jāņu laiku ar aptieku, bet ziedu krāšņumu un putnu dziesmu jaukumu ar paradīzi. (..) Vislielāko interesi izraisa skaidri saskatāmās cilvēku celtņu pēdas.(..) .. dienvidaustrumu pusē uzkrīt apmēram 116 soļus gara, apmēram pēdu virs zemes redzama akmens siena gandrīz paralēla krastam vai nogāzei.(..) Vecais Villika stāsta, ka viņš pats esot redzējis no šī rietumu stūra akmens sienas akmeņu līniju virzienā uz austrumiem, tātad pa kalna viduslīniju. Vispārīgi gadu gaitā šeit esot izlauztas milzīgas akmens masas un izvestas dažādām būvēm. (..) Celtņu uzdevums saskaņā ar leģendām ir visai interesants bijis. Tur esot atradusies baznīca. Par kristīgu dievnamu atrašanos šajā vietā vēsturei nekas nav zināms. Dievnams Elku kalnā acīmredzot bijis Elkunams – pagānu templis, upuru vieta. Tas tad ir bijis "saeimamais nams" ar piebildi: "zviedru laikos". Sapulcēšanās vieta, savas aizsargātās vides dēļ patvērums kara laikos. Un, beidzot, kad radās nosaukums "Svētes" ezers – arī nacionālo svētku vieta." Kā ļaudis stāstījuši Bīlenšteinam – Elku kalnā reiz bijis varens priežu mežs, pats Bīlenšteins redzēja, ka kalns ir apaudzis “ar biezokni – ozoli, lazdas, mežābeles, bērzi, liepas, nedaudz priežu, un visu iespējamo krūmu veidi..", tagad Elku kalnā ir vērtīga ozolu audze.

 

Slepenais tilts
Starp Svētes un Zebrus ezeriem apmēram 20 metrus augstāk pār purvaino apkārtni paceļas Elku kalns. Ir dzirdēts pieņēmums, ka senos laikos, kad ūdens līmenis bijis daudz augstāks un abi ezeri bija savienoti, te ir bijusi sala. Elku kalnu uzskata par senču dievu pielūgšanas un upurēšanas vietu. Dzirdēts pieņēmums, ka te ir bijusi centrālā kulta vieta. Dīvains akmens krāvums ir bijis saskatāms vēl pagājušā gadsimta sākumā. Elku kalns ir ievērojams arī ar augu valsts neparasto audzelību. Te žuburo liepas un puduros aug citi lapu koki, kalna galā zaļo ozoli, sastopamas vairākas orhideju dzimtas augu sugas. Pie kalna nevar piebraukt ar mašīnu, tāpēc ir jārēķinās, ka vairāk par kilometru nāksies iet kājām gar Svētes ezera dumbraino krastu.

Aptuveni 30 m augstais Ezerlūķu pilskalns meklējams Zebrus ezera austrumu krastā. No otras puses tas izskatās pēc kokiem apauguša paugura lauka vidū. Kalna rietumu nogāze Zebrus ezera pusē ir ļoti stāva, bet pretējā nogāze lēzeni pāriet apkārtējos laukos. Nostāsti vēstī par Dievu vai Priesteru ceļu, kas no Elkus kalna vedis pāri ezeram uz Ezerlūķu pilskalnu. Pa zemūdens ceļu priesteri briesmu brīžos varējuši aiziet uz pilskalnu un patverties tā nocietinājumos. Mūsdienās šo ceļu izmantojot meža zvēri. Hidroarheoloģiskie pētījumi apstiprina, ka Zebrus ezera dibenā 0,5 – 2 m dziļumā patiešām ir dabiski veidojusies akmeņu grēda, apmēram 5 – 20 m plata un 400 m gara. Pa to lielie meža dzīvnieki ir varējuši pārbrist ezeru. Nu, Dabas lieguma “Zebrus un Svētes ezers” aizsardzības plānā, kas izstrādāts laikam no 2004. – 2014. gadam, stāv rakstīts, ka 1999. gadā Zviedrijas Valsts bankas jubilejas fonda finansētā projekta “Kultūras konfrontācija vai kompromiss” ietvaros pētīts Elku kalns un tā apkārtne, noskaidrots „ka Zebrus ezera dibenā starp Ezerlūku pilskalnu un Elku kalnu 0,5 – 2m dziļumā ir dabiski veidojusies akmeņu grēda vai sēklis, kas ir 5 –20 m plats un apmēram 300 – 400 m plats. (..) Nekur Zebrus ezerā pārbaudes laikā netika atrastas kādas cilvēku darbības pēdas."

 

Purva orhidejas

Ap Zebrus un Svētes ezeriem ir daudz dzīvības un augu, te ir manīti migrējošie kajaki, sējas zosis un baltpieres zosis, ziemeļu un mazie gulbji, cilvēka roku neskartie purvainie un mitrie meži pie ezeriem, jauktie apkārtnes meži ir laba dzīvesvieta dzeņveidīgajiem putniem. Fiksētas vairākās sikspārņu šķirnes – dīķa naktssikspārnis (Eiropas nozīmes aizsargājams zīdītājs), ūdeņu naktssikspārnis, Natūza sikspārnis, rūsganais, ziemeļu un pundursikspārnis. Bebri, līdakas, zuši, brekši līņi. Elkus purva un ezeriem apkārt esošajās purvainajās vietās pilns ar naktsvijoilēm, vīru dzegužpuķēm, stāvlapu dzegužpirkstītēm un pļavas silpurenēm.

 

Priesteru kalns
Par teiksmoto dēvētais Zebrus ezers Dobeles rajonā ir gan vislielākais, gan arī visleģendārākais. Ezera pakājē snaudošajā Ezerlūķu pilskalnā senos laikos ir pacēlusies stalta senlatviešu pils. Nostāstos ir minēts, ka uz to no otrpus ezeram esošā Elku kalna ir vedis Dievu jeb Priesteru ceļš – garš, akmeņains sēklis. Apmēram kilometru uz dienvidiem no Ezerlūķu pilskalna mežā netālu no ezera slēpjas Smiltnieku pilskalns. Pētījumi liek domāt, ka tas ir kalpojis kā patvērums, bet ir arī versija par to kā raganu dedzināšanas vietu.

 

Svētakmeņi

Ezerlūku pilskalna austrumu nogāzē atrodas akmeņu grupa, kas varētu būt kalpojusi par svētvietu. Līdzās izauguši daži jauni kociņi – pīlādzis, mežrozīte. Arī paši akmeņi ir noauguši ķērpjiem, kas liecina par to, ka atrodas te jau visai sen.

Zebrus ezers ir dabas lieguma teritorija.

Platība 443 ha, Ietilpst Zebrus un Svētes ezeru dabas liegumā vidējais dziļums 1.5m, maksimālais – 3.9 m, elektrovaditspeja 340 mikroS/cm, krasa 34 mg Pt/l(tas nozīmē ļoti sekls, cietūdens, dzidrs. Lieguma teritorija izveidota, lai aizsargātu Zebrus un Svētes ezerus ar apkārtējo ainavu. Dabas lieguma galveno daļu aizņem eitrofi ezeri, sastopami arī purvaini meži un minerālvielām bagāti avoti un avotu purvi. 2001.gadā pēc 60 gadu pārtraukuma atkal konstatēta dzeltenā dzegužkurpīte. Ir arī neliela lēzeļa lipares populācija. Ezers ir piemērota barošanās vieta retām un īpaši aizsargājamām sikspārņu sugām. Nozīmīga putnu aizsardzības vieta.